Veterāni, protams, nesaku ne vārda. Karš ir traumatiska lieta, un es pieļauju, ka tas arī ir to cilvēku dzīves centrālais notikums, viss pārējais ir pirms un pēc. Neko nesaku, all good. Tāpēc, arī man nav problēma, ja vecie penši iet iedzert sotaku pie uzvaras pieminekļa (man ir cinisms pret jauno paaudzi, kas pat nezin kādēļ ir tur aizgājuši).GatisGirdenis wrote: ↑15.03.2022, 18:10Jā un nē. Ja esi cīnījies par savu zemi pasaules karā un bijis daļa no neatkarības proklamēšanas, tad pilnīgi saprotama sakņu stiprība savās mājās. Mums, labos laikos dzīvojošiem jefiņiem, protams, to līdz galam nesaprast, bet tomēr. Tas gan nenozīmē, ka tie cilvēki neredz arī slikto pusi.
Reti kad mani kaut kas aizkustina, bet Ukraiņu vēlme cīnīties par savu zemi un iebrucēja noturēšana ar jebkādiem līdzekļiem brīžiem pavelk uz asariņu un esmu sācis mainīt skata punktu no "laisties lapās" uz potenciālu pretestību kā vien to spēšu konkrētajā brīdī (ar saprātu, nevis kalašu rokās Shift+W pretī)
Es galīgi neesmu patriots, iespējams, dēļ tā, ka nekad īsti neesmu juties piederīgs šeit dēļ etniskajām saknēm. Pilnībā piekrītu par aizkustinājumu, ko rada Ukrainas cīņasspars. Manī domas svārstās par to ko darīt sūdu gadījumā. Palikšanu šeit varētu ietekmēt pārliecība, ka mums ir spēja momentā pieņemt kritiskus lēmumus. Ja man ASAP iedotu m16, kā Ukraiņiem, es varētu palikt. Bet man ir sliktas aizdomas, ka mums pēdējā momentā taisīs karadarbības biroju un izsludinās konkursu par ieroču iepirkšanu.
